Šīs sezonas pirmais “īstais” pāru turnīrs ir noslēdzies. Nenoniecinot maijā notikušo 1st Teambuilding (scramble) un tā uzvarētājus ZZ Top (Zaķis/Zālītis), kuri pārbrauca visiem pāri kā ceļa rullis, Mārupes Kauss ir tas, kas atspoguļo RTM founding fathers un to bērnu (lasi visu pārējo RTM spēlētāju) dziļi sirsniņās iegūlušos golfa spēles formātu. Best Ball – katrs spēlē savu bumbu, katrs sitiens būtisks un skaitās, bedrītes beigās fiksējam, kurš rezultāts labāks, un tas iet ieskaitē. Ar diezgan lielu pārliecību varam apgalvot, ka ikdienas RTM regulārajos posmos 90% flaitos Best Ball “tiek rauts” uz vella paraušanu. Iespējamība uzvarēt RTM posmu ir aptuveni 3%, tādēļ flaitu iekšējie best ball izaicinājumi bieži vien ir glābiņš spēlētājiem saglabāt entuziasmu (vai bankrotēt) brīžos, kad spēle neiet, vai arī izņemt papildus dividendes brīžos, kad “golfs ir vienkāršs”.
Mārupes kauss notiek jau trešo gadu un to radījuši ir Mārupes kaimiņi Ints, the Money Maker, Krasts un Svens, el Muchacha, Dinsdorfs. Turnīram reģistrāciju pieteica 24 pāru komandas, jeb 48 spēlētāji, to vidū, gan debitanti, gan ilgus gadus saspēlējušies dueti, gan hcp balanseri (viens high + viens low). Lai piešķirtu papildus intrigu – Team Mārupe turnīra priekšvakarā RTM kluba mājā uz paziņojumu dēļa izkarināja šķietami nevainīgu ēsmu – noslēgt ar viņiem simbolisku blakus derību, jeb side bet. Mārupes ēsmu paņēma mutē 18 no 24 komandām, un, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – arī norija, jo Football’s coming home, jeb Team Mārupe kausu ved mājās.
Rīts sākās kā īsti golfa svētki. Smalkas uzkodas, alus, “Zaķumuiža”, gurķīši, tomāti, cigāri, ilga savstarpējā sarokošanās, bet, kas būtiski – visi bija range, jo tieši tik liela vēlme bija izcīnīt šo grāciju.
Kas attiecas uz spēli – Kristaps un Vilis Krištopani kā sāka, tā diezgan pārliecinoši kontrolēja tabulas augšgalu. “K” ģimenei raundā neviens vājuma brīdis (bogiji vai sliktāk), un deviņi berdiji – četri frontā un pieci backā, kas diezgan nomācoši pārējiem iedvesa bezpalīdzības sajūtu.
Tomēr bija divas komandas, kuras ir daudz best ball pudus apēdušas, un, kas būtiski, savā starpā šogad sparingo bez cimdien boksa terminoloģijā runājot – Freimanis/Zeile un Krasts/Dinsdorfs.
Diezgan simboliski, ka abas komandas raundu sāka ar bogiju, kas šajā gadījumā ir smags gadījums, jo šo tehnāru ieskatā var dzēst tikai kā minimums divi berdiji. Saprotot situācijas nopietnību (proti, to, ka varētu arī kausu neizcīnīt), pirmie piedruknes atlocīja Freimanis/Zeile, jeb precīzāk… Freimanis. Berdijs piektajā bedrē, berdijs septītajā bedrē un uzreiz bērdijs, protams, arī astotajā bedrē un Garkalnes/Ropažu novada špīleri nolika sevi jau otrajā vietā uzreiz aiz Krištopaniem.
Kā uz to reaģēja Ints un Svens? Pragmātiski. Mārupē ir vispār zināms fakts, ka cilvēki kā tomātu stādi – tiecas uz augsu, tomēr šo divu “tomātu lakstu” nesalaužamais spīts bija kaut kas īpašs. Atrodoties uz 17. bedres izsitiena ar-7 (tikpat cik Freimanis/Zeile, bet par diviem vairāk nekā Krištopaniem), Intam un Svenam ir skaidrs – lai forsētu pārspēli atlikušajās divās bedrēs ir nepieciešams PAR/Birdie vai Birdie/PAR vienalga kādā secībā. Abiem piesardzīgs draivs 150 metros, bet pēc otrā sitiena Svena gurķu dobē iespīd saulīte. Pagarš puts, bet Svens visu ceļu līdz tam ir “skaitījis soļus” un darbinājis visu iespējamo ZEN meditāciju un jau iepriekš aprakstīto Voodoo maģiju, kas pamatā ir sevis spīdzināšana ar tekstu: “ja es šo neieputerēšu, tad vismaz vēl 15 gadus mums šo kausu neizcīnīt”. Rezultāts likumsakarīgs – Birdie iekrīt. Kas notika tālāk – šorbīd vairs neatceramies, caur kādiem ērkšķiem viņi nonāca līdz 18. grīnam, bet pēc Svena bogija, skaidrs bija viens – vai nu Ints ieliek aptuveni 10m putu un izglābjas, vai nu kauss tuvākos 15 gadus stāvēs visur citur, izņemot Mārupi. Grūti vārdos aprakstīt, kā Ints to izdarīja – bet, ja jūs spējat vizualizēt kā Miles Davis spēlē Jazz ar savu trompeti, tad Ints aptuveni tā rīkojas ar savu Taylormade Spider puteri, un pretēji jebkādai loģikai un prognozēm – PAR.
Pārspēle jau bija vairs formalitāte – Krištopani gaidot likteņa stundu jau bija “auksti”, iesitot 13. bedres bunkurā, bet Svena roka nenotrīcēja.
Kauss brauc mājās!
